Ebijas acis ziņkāri raudzijās...

...un drīz jau rokas darbojās...

Austris kroni, mīļākajam cilvēkam, galvā lika...

Lana sakot - Paldies! - zēnam matos ziedu sprauda...

Bet Ebijai prātā mazas blēņas zagās...

Re, pavasaris galvā...

Ernests: Tik liela kaste...
Kristīne: Nez kas tur iekšā?
Austris: Kā tu tur uzkāpi?
Lana: Paveicās.
Ernests: Attaisam to!

Lana: Jūs tiešām domājat, ka tā ir laba doma?
Austris: Nē!
Kristīne: Nesagriez to kas iekšā.

Kristīne: Tā, kas šeit ir?
Ernests: Ļoti daudz burbuļplēves.

Austris: Paskatieties uz mani!
Lana: Lielpēdis tāds.
Kristīne: Klau, vai man piestāv?

Tiešām nezinu kā viņi to izvilka no lielās kastes

Austris: Kas tur ir?
Lana: Kautkādi papīri.
Ernests: Es neko neredzu!

Austris: Tā ir persona.
Lana: Viņš nav apģērbies.

Autris un Ernets: Vāv!
Lana: Tagad drīkst skatīties?

Ernests: Diezgan ērti.
Lana: Haha...tu izskaties sīciņš tur iekšā.
Ernests: Ko?!

jauniņais: Hei, tās ir manas kurpes!
Austris:  

Visa laba Jāņa zāle,
Ko rauj Jāņa vakarā:
Vībotnīte, papardīte,
Sarkanais āboliņš.



Plūcat, bērni, zilgalvītes,
Tās pirmās Jāņa zāles;
Saplūkuši zilgalvītes,
Eit' pa ceļu dziedādami.



Īsa īsa Jāņu nakts
Pār visām naksniņām:
Te satumsa, te izausa
Pie Jānīša uguntiņas.



Jauni puiši, jaunas meitas,
Jāņu nakti neguliet,
Tad rītā redzēsiet,
Kā saulīte rotājās.



Dziedat, meitas, Jāņu nakti,
Neba gara Jāņu nakts:
Vienu malu saul' aizgāja,
Otru ausa gaisumiņa.



Es Jānīti pavadīju
Līdz viņam kalniņam,
Tā sacīju vadīdama:
Nāc, Jānīti, citu gadu!