Ceļojums leļļu valstībā

Apskatīt iepiekšējo tematu Apskatīt nākamo tematu Go down

Ceļojums leļļu valstībā

Post by Enifer on 22.03.11 0:14

Raksts ir publicēts tvnet.lv portālā: (http://www.tvnet.lv/sievietem/persona/306577-celojums_lellu_valstiba)
Autore: Jūlija Salasgrāve

(Mēģināju sazināties lūdzot atļauju pārpublicēt šo rakstu pie mums..diemžēl atbildi tā arī nesagaidīju, publicēju ar visu autoru un atsauci cerot ka autore sapratīs manus labos nodomus dalīties ar tiešo mērķauditoriju šajā jaukajā rakstā)

Ceļojums leļļu valstībā


Fotostream von fontplaydotcom. Foto: www.flickr.com


Senajām lellēm bija reliģiska nozīme, un daudzas kultūras joprojām tās izmanto reliģiskās ceremonijās. Tikai aptuveni 1700. gadā lelles kļuva par bērnu rotaļlietām. Turpmākā to attīstība bija strauja, izgudrojumiem bagāta un aizraujoša.

Slavenajā Šarlotes Brontē romānā Džeina Eira [1847] ir šādas rindas: “Apsēdinājusi Adelu mazajā krēsliņā pie kamīna un iedevusi meitenei skaistāko vaska lelli – ko es parasti glabāju skapī, sudrabpapīrā ietītu – un vēl bilžu grāmatu, devos ceļā.” Tā guvernante grāmatā iepriecina savu saaukstējušos skolniecīti. Tolaik Anglijā vaska lelles bija jaunums, taču drīz vien vienkāršākie modeļi kļuva pieejami arī ne tik turīgu vecāku bērniem.
Aptuveni 1840. gadā angļu vaska lelles nomainīja vienkāršās lupatu un koka lelles un bija ļoti populāras līdz pat 19. gadsimta beigām. Pirms šīm lellēm 18. gadsimtā varēja nopirkt arī presēta vaska lelles, taču tās bija ļoti dārgas un reti sastopamas. Vaska lelle tapa, lejot karstu vasku veidnēs un pēc tam pievienojot lelles galvai matus, acis un uzacis. No vaska izgatavoja tikai galvu, rokas un kājas, bet ķermenis bija veidots no kokvilnas auduma un pildīts ar zāģu skaidām. Izgatavošana bija ļoti riskants process – ja leļļu meistars neapdedzinājās ar karstu vasku, viņš varēja saelpoties zāģskaidu putekļus un sabojāt plaušas vai pat saindēties ar svinu, ko izmantoja vaska krāsošanā.

Vaska leļļu ražošanā līderi bija firmas Pierotti, kas šajā biznesā darbojās jau gadsimtu, un Montanari, kas pievērsa sev uzmanību ar leļļu stendu starptautiskajā izstādē Londonas Kristāla pilī 1851. gadā. Izstādes katalogā tas aprakstīts šādi: “Galerijas ziemeļu daļā atrodam Montanari kundzes vaska un auduma leļļu bagātīgo izstādi. Šīs rotaļlietas patiešām ir brīnišķīgi modelētas. Tās pārstāv dažādus vecumus, no bērna līdz pieaugušai sievietei, un ir tā sakārtotas, ka veido interesantas ģimeņu grupas. To vidū ir arī daži karaliskās ģimenes bērnu portreti.”

Vaska leļļu ražotnēs strādāja daudz darbinieku. Vienas lelles tapšanu nodrošināja vismaz 20 speciālistu, katrs darīja savu darbu – lēja vasku veidnēs, ievietoja stikla acis galvā, ar roku izveidoja plakstiņus, iestiprināja matus, šuva no auduma ķermeņa formu, pildīja to ar zāģu skaidām un krāsoja seju. Tādā veidā saražoja tūkstošiem leļļu nedēļā.




doorytk. Foto: www.flickr.com


Leļļu stikla acis lielos daudzumos importēja no Vācijas, melnos, dabiskos cilvēka matus – no visas Eiropas, savukārt blondās cirtas veidoja no Angoras kazu vilnas jeb mohēras. Šā izcili mīkstā un zīdainā materiāla ražošanā bija specializējusies tikai viena Londonas manufaktūra, kas ar gaišajām cirtām apgādāja ne vien angļu, bet arī citvalstu leļļu meistarus. Ražoja dažādu garumu cirtas, ko pārdeva nelielos saišķos. Gatavās lelles gan ar apģērbu, gan bez tā iesaiņoja zīdpapīrā un nogādāja uz veikaliem.

Angļu vaska lelles 19. gadsimtā lielākoties tika eksportētas, visvairāk uz Ameriku. 1850. gadā kāds angļu leļļu meistars Amerikas žurnālistiem paskaidroja: “Ser, Amerikā viņi nevar klimata dēļ izgatavot vaska lelles. Vasks nesacietē ļoti karstā laikā un plaisā ļoti aukstā. Pazīstu vienu, kurš devās turp uzsākt leļļu izgatavošanu. Viņš paņēma līdzi lielu daudzumu stikla acu, bet neguva panākumus. Acis, ko mēs izgatavojam spāņu Amerikai, ir melnas. Zilacainas lelles tajā zemē vispār nevar pārdot. Anglijā turpretī pērk tikai zilacainas lelles – tāpēc, ka tā ir karalienes Viktorijas acu krāsa, un viņa nosaka modi šajā un citās lietās.”

Angļu vaska lelles vienas no pirmajām tika ražotas arī bērnu, ne tikai dāmu izskatā. Tās patiešām bija īstas meiteņu rotaļlietas; leļļu apģērbs bija vienkāršs, tās varēja viegli noģērbt un apģērbt. Liela priekšrocība bija leļļu mīmika, ko atšķirībā no koka vai citiem tālaika materiāliem bija iespējams atveidot vaskā. Dabiskās krāsas sejiņas izskatījās kā dzīvas. Pretēji lellēm ar porcelāna galvu, zemē nokritušās vaska lelles nesašķīda gabalos. Tomēr vasks bija ļoti jutīgs materiāls – tas kusa, saskrāpējās, plaisāja, krāsas uz tā izsmērējās. Tāpēc vasks nekļuva par leļļu galveno izejmateriālu un 19. gadsimta beigās vaska leļļu mode pārgāja. Mazās meitenes gribēja modernākas lelles.

Pirmais ASV leļļu patents

Kaut gan vaska lelles tolaik bija angļu produkts, galvenās leļļu ražotājvalstis tomēr bija Vācija, Šveice un Francija, kur masveidā izgatavoja papjēmašē lelles. Tās bija pieprasītas, jo bija lētākas par koka lellēm – tika ražotas pēc izstrādāta parauga no lēta, otrreiz pārstrādāta izejmateriāla. Papjēmašē leļļu ražošana iezīmēja Vācijas leļļu industrijas kundzību, kas bija izteikta līdz pat Pirmajam pasaules karam.

Pirmās ziņas par papjēmašē jeb papīrplastikas lellēm atrodamas jau 16. gadsimtā Francijā. Franču leļļu meistari jau tad izmantoja maisījumu no māliem, papīra un apmetuma, dēvēta par akmens kartonu, ko savārīja un lēja veidnēs. Šo mākslu pārņēma vācu meistari Francijas pierobežas rajonos. 19. gadsimta vārdnīcā atrodama šāda papjēmašē definīcija: “Ciets, plastisks materiāls, izgatavots no papīra šķiedrām, kam pievienots klīsteris, mīkla, eļļa, sveķi un citas vielas vai kas izgatavots no salīmētām un sapresētām papīra loksnēm.”

1810. gadā Vācijā no papjēmašē sāka veidot lelles, tas ir, leļļu galvas – leļļinieku valodā katrs rotaļlietas tips tiek saukts pēc lelles galvas, nevis pārējās daļas materiāla. Katru galvas pusi atlēja savā veidnē, pēc tam tās nolīdzināja, salīmēja un noklāja ar tonētu kaļķa apmetumu. Kad tas nožuva, nokrāsoja acis, lūpas un matus un visu nolakoja. Kamēr vaigi vēl bija lipīgi, tos ietonēja sārtus. Taupības dēļ lelles reizēm netika nolakotas – galvas tad vēlāk nebija iespējams notīrīt. Šīm lellēm bija aizvērta vai puspavērta mute, un tajā varēja redzēt no bambusa veidotus zobus. Reizēm uzkrāsotu acu vietā bija stikla acis. Frizūras veidoja no mohēras vai dabiskiem matiem, dažkārt tās bija jau izgrieztas veidnē un tika atlietas. Matu sakārtojumi bija tik sarežģīti, ka tos atlēja pa daļām 8–10 veidnēs un pēc tam meistarīgi salīmēja kopā. Ne velti šīs lelles dēvēja par frizūru vai modistu lellēm, jo tās reklamēja jaunākās matu sasukas.

Leļļu ķermeņus un locekļus veidoja no auduma, ādas, koka vai kompozītmateriāla – papjēmašē līdzīga maisījuma, tikai papīra vietā bija koksnes šķiedras. Pēc 1820. gada ķermeņiem izmantoja polsterētu smalkādu, bet rokām un kājām – koku. 19. gadsimta vidū papjēmašē lelles sasniedza popularitātes virsotnes. Arī pirmais ievērojamais Amerikas leļļu meistars vācietis Ludvigs Greiners no Filadelfijas izgatavoja tieši papjēmašē lelles. Viņš darbojās no 1840. līdz 1874. gadam, un meistara dēli darbu turpināja vēl desmit gadu. 1858. gadā Greiners saņēma Amerikas pirmo patentu šajā biznesā – viņš bija izgudrojis recepti papjēmašē galvas izgatavošanai no balta papīra, spāņu balsināmā krīta, rudzu miltiem, līmes un klīstera, kam pievienotas lina un muslīna šķiedras.

19. gadsimts leļļu izgatavošanā iezīmējās ar jauniem materiāliem. To vidū bija kaučuks un gutaperča [kaučukam līdzīga gumija], glazēts porcelāns, neglazēts balts porcelāns, ko izgudroja aptuveni 1840. gadā un dēvēja par statuju porcelānu, neglazēta balta keramika. Šīs izejvielas kļuva aizvien populārākas, un pieprasījums pēc papjēmašē lellēm strauji saruka.




dutykl. Foto: www.flickr.com


Papīra lellēm – 200 gadu

Rotaļlietu vēsturē 19. gadsimtā notika pavērsiens – papīra leļļu ražošana, kas vēlāk kļuva par vērienīgu un ienesīgu biznesu. Ideja bija vienkārša: no papīra jāizgriež lelle un tās garderobe, ko var pēc patikas mainīt un papildināt. Tieši pirms 200 gadiem, 1810. gadā, Londonas firma S. & J. Fuller & Co iepazīstināja ar pirmo komerciāli veiksmīgo papīra lelli – Mazo Faniju. Lellei bija veltīta 15 lappušu grāmata Mazās Fanijas vēsture: ilustrēta ar zīmējumiem. Tajā bija septiņas lelles figūras un piecas cepures, Fanijas galvu un kaklu varēja izgriezt un ielikt jebkurā figūrā, kas ilustrēja pamācošo stāstu.

Pēc pāris gadiem Amerikā sekoja līdzīgs stāsts par Mazo Henriju. Nākamajos desmit gados papīra leļļu komplekti speciālās kastītēs kļuva par ļoti populāru bērnu rotaļlietu gan Eiropā, gan Amerikā. Šīs lelles bija iespiestas litogrāfijā vai izkrāsotas ar roku, kā arī bieži vien atstātas melnbaltas, lai bērni paši varētu darboties. Kad 1838. gadā papīra ražošanā sāka izmantot kokšķiedru, papīrs kļuva lēts, bet papīra lelles – pieejamas plašiem sabiedrības slāņiem.

1835. gads papīra leļļu vēsturē iezīmēja jaunu tendenci – pirmo reizi tās veidolā parādījās slavenība, tolaik populārā balerīna Marija Taljoni [1804–1884]. Viņai sekoja balerīna Fanija Elšlere, pēc tam – karaliene Viktorija. Ar šo ideju sevišķi aizrāvās amerikāņi, un papīra lelles formātā viena no pirmajām tika iemūžināta ASV prezidenta sieva Marta Vašingtone. Papīra leļļu ražošanā ASV līderpozīcijas gadsimta garumā noturēja 1828. gadā dibinātā manufaktūra McLoughlin Brothers. Tur lelles tika iespiestas pēc gravējumiem kokā; populārākās lelles bija Dotija Dimpla, Lotija Lova un Dženija Džūna. Izdevniecībai bija daudz sekotāju, kas atdarināja tās veiksmīgākos modeļus. Aptuveni 1880. gadā kāda neliela firma ieviesa jauninājumu, kas bija modē apmēram 40 gadu, proti, leļļu tērpi tika uzlaboti ar kreppapīru un kļuva apjomīgāki.

Taču visnozīmīgāko soli papīra leļļu vēsturē spēra angļu sieviešu žurnāls Godey's Lady's Book, kas 1859. gada novembra numurā piedāvāja žurnāla visjaunākajām lasītājām iespēju izgriezt no tā lelles un tērpus. Šī bija vienīgā reize, kad populārais žurnāls publicēja papīra lelles, taču ideju pārņēma citi žurnāli, un 20. gadsimts sākās ar īstu papīra leļļu eksploziju sieviešu un bērnu žurnālos. Visā Amerikā slavena kļuva lelle Letija Leina, kura parādījās Ladie’s Home Journal 1908. gadā un tur noturējās līdz pat 1915. gadam. Šajā laikā lasītāji iepazina Letijas draugus, ģimeni, kalpotājus, tika publicēti sīki komentāri par viņu dzīvi. Līdzīgi papīra leļļu stāsti parādījās arī citos žurnālos un turpinājās gadiem ilgi. 1909. gadā Ladie’s Home Journal parādījās mākslinieces Rozas O’Nīlas izgudrotais personāžs Kewpie, mazs, eņģelim līdzīgs bērnelis ar spārniņiem un matu sprogu galvvidū. Viņa vārdu Roza bija atvasinājusi no antīkā dieva Kupidona. Kewpie ieguva milzīgu popularitāti un atnesa bagātību tā radītājai. Kopš 1912. gada ražo arī lelli Kewpie.

Pagājušā gadsimta 30.–50. gadus var saukt par papīra leļļu zelta laikmetu. Gan Lielās depresijas, gan Otrā pasaules kara laikā šīs lelles nebija deficīta prece, lai gan tās nācās ražot no nekvalitatīva papīra. Šajā periodā ļoti populāras bija lelles kinozvaigžņu un citu slavenību veidolā. Papīra leļļu krāšņā pasaule mātēm un meitām acīmredzot uzturēja cerību, ka viss reiz atkal būs labi. Papīra leļļu popularitātes norietā 60. gados varētu būt vainojama Bārbijas rašanās 1959. gadā, lai gan pati Bārbija papīra formātā bija populāra vēl 90. gados. Papīra Bārbija tika izdota grāmatās un komplektu kastītēs kopš 1962. gada, bet, sākot ar 2000. gadu, tas gandrīz ir beidzies.

Franču augstā mode

Pirmā Bārbija tika palaista tautās kā pusaudžu modes paraugs, un lelles fenomena pamatā varētu būt sīkumainā sekošana jaunākajām modes tendencēm. Tomēr Bārbija nav pirmā lelle modele; būtībā šo lelli ar modeles figūru, kura demonstrē modīgākos tērpus un aksesuārus, var uzskatīt par franču modes leļļu mazmazmeitu.

Franču modes leļļu vēsture sākās jau 17. gadsimtā, kad Saules karalis Ludviķis XIV [1638–1715] ieviesa tradīciju sūtīt uz citiem galmiem greznas, dārgas, pēc Parīzes pēdējās modes tērptas lelles. Dižciltīgās dāmas tad lika saviem drēbniekiem atdarināt leļļu apģērbus, apavus, cepures un citus aksesuārus. Rūpīgi darinātie leļļu apģērbi ietvēra katru īstas kleitas detaļu – tie bija kā samazinātas piegrieztnes, ko šuvēji varēja nokopēt un piemērot klientu izmēriem.

Šī tradīcija atdzima aptuveni 1860. gadā un turpinājās līdz pat 20. gadsimta sākumam. Šajā periodā tapušās Parīzes lelles ar slaidiem ķermeņiem, brīnišķīgām porcelāna vai neglazēta balta porcelāna galviņām, tērptas pēc tālaika modes, leļļu vēsturē dēvē par modes lellēm. Šīs izsmalcinātās lelles modes nami sūtīja bagātām klientēm Eiropā un Amerikā kā savdabīgu modes katalogu, bet mātes šīs lelles pēc tam atdeva meitām, lai tās rotaļājas un apgūst labu gaumi.



feedw. Foto: www.flickr.com


Kolekcionāri modes lelles vērtē visaugstāk ārkārtīgi detalizēto tērpu un aksesuāru dēļ. Saglabājušās pat šo leļļu garderobes, sākot no mežģīnēm rotātām apakšbiksēm, kokvilnas naktskrekliem un beidzot ar operas lorneti pie zīda vakartērpa. Kādā Parīzes kvartālā pat darbojās industrija, kas apgādāja lelles ar apģērbiem un aksesuāriem. Tajā bija nodarbinātas šuvējas, cepurnieces, kurpnieki un juvelieri! Savukārt žurnālos meitenes varēja iegūt pamācības par piemērotām modēm un leļļu apģērbu piegrieztnes, lai pašas mācītos šūt.

Viena no ievērojamākajām franču firmām, kas ražoja gan glazēta, gan neglazēta porcelāna lelles, bija Jumeau, ko 1842. nodibināja Pjērs Fransuā Žumo. Firma izpelnījās atzinību ar savu leļļu skaistumu un kvalitāti. Jumeau izmantoja ideju, ka mazās meitenes vēlas lelles, kas sacenstos ar viņu moderni ģērbtajām mammām. Tāpēc lellēm bija pieaugušu sieviešu figūra, un šīs rotaļlietas parasti bija veidotas no polsterētas ādas. Tērpus varēja viegli mainīt, un firma nodrošināja plašu garderobi ar izšķērdīgiem aksesuāriem. 1874. firmas vadību pārņēma tās īpašnieka dēls Emīls Žumo. Viņš zīmolam nodrošināja starptautisku slavu, izcīnot balvas pasaules sasniegumu izstādēs un veiksmīgi reklamējoties. Viņa kundze Ernestīne Žumo izvēlējās piegrieztnes, audumus un modeļus, galu galā radot Jumeau tik slavenos komplicētos tērpus. 1877. gadā Jumeau sāka izgatavot lelli Bebe Jumeau. Tā bija lelle mazas meitenes izskatā, taču tikpat modernos un izsmalcinātos tērpos kā Poupees jeb modes lelles. 1879.–1889. gadā Bebes ražošana palielinājās 30 reižu – no 10 000 līdz 300 000 leļļu gadā. Uzņēmums izcīnīja zelta medaļu pasaules izstādē 1878. gadā un šo apbalvojumu lepni reklamēja uz leļļu iesaiņojuma kastēm, kurpēm un pat apģērbu etiķetēm. Firma savos ziedu laikos ik gadu izgatavoja vairāk nekā trīs miljonus leļļu.

Jumeau galvenais konkurents bija audēja dēls Leons Kazimirs Brū, kurš 1867. gadā nodibināja leļļu firmu Bru. Viņa lelles parasti bija ģērbtas brokāta un austa zīda tērpos, audumu toņi bija piesātināti un bagātīgi. Apģērbus modelēja un šuva viņa sieva Apolīne Brū. Līdz ar Bru Bebe firma ieviesa vairākas unikālas lelles – vispopulārākais modelis bija mazulis, kas varēja dzert no pudelītes, bija arī muzikāls modelis, kurš prata saukt mammu un izdot citas skaņas, un lelle, kura ēda, – ēdiens izkrita cauri un sakrājās kurpēs, no kurienes to varēja izņemt.

Franču modes lelles bija visgreznākās, un tās bija pārtikušās sabiedrības simbols. Lai gan ienesīgā modes leļļu industrija pastāvēja līdz pat 1900. gadam, popularitātes kalngalu tā sasniedza 1850.–1885. gadā. Franču lelles no tirgus izspieda daudz lētākās, tomēr kvalitatīvās Vācijas lelles ar neglazēta porcelāna galvām. 19./20. gadsimta mijā franču leļļu industrijas veiksmes stāsts jau bija vēsture.

Mūslaiku varone Bārbija

Leļļu kolekcionēšana ir populāra aizraušanās un arī nozīmīgs kapitālieguldījums, jo antīko leļļu cenas sniedzas tūkstošos. Par antīkām kolekcionāri uzskata līdz pagājušā gadsimta 30. gadiem ražotās lelles. Taču tiek kolekcionētas arī mūsdienu lelles, jo tās tiek piedāvātas visplašākajā izvēlē – kā mazi bērni un modes lelles, slavenības un izdomāti tēli, precīzi antīko leļļu atdarinājumi. Taču mūsdienu leļļu industrijā spilgti iezīmējas līderi – no valstīm tā ir Amerika, no lellēm – Bārbija.

Kad rotaļlietu ražotāju kompānijas Mattel līdzdibinātāja sieva Ruta Handlere 50. gados ierosināja ražot pieaugušai sievietei līdzīgu lelli, kādas tirgū vēl nebija, šo ideju ne viņas vīrs, ne citi firmas direktori neatbalstīja. Tikai tad, kad Ruta no ceļojuma atveda vācu lelli Bild Lilli, kas izskatījās kā viņas iecerētā, process iekustējās. Hendleru meitas Barbaras vārdā nosauktā Bārbija drīz vien radīja apvērsumu mazo meiteņu galvās. Konkrētā vecumā meitenes vairs negrib spēlēt mammu, kurai jāaprūpē mazulis – lelle. Viņām ir sievišķīga interese par tērpiem un dažādi sapņi, un tos palīdz piepildīt Bārbija. 1959. gadā pirmās lelles tika ražotas Japānā, un modes dizaineres modelētos tērpus ar rokām šuva japāņu mājstrādnieces. Pirmajā gadā pārdeva 350 000 leļļu. Taču 50 gadu laikā daudz kas ir mainījies gan pašā Bārbijā, gan pasaulē ap to. Tiek lēsts, ka 150 valstīs ir pārdots vairāk nekā miljards šo rotaļlietu, un Mattel paziņojis, ka ik sekundi pasaulē pircēju atrod trīs lelles.

Šajā triumfa gājienā Bārbija piedzīvoja tikai vienu nopietnu apdraudējumu – 2001. gadā Kalifornijas kompānija MGA Entertainment sāka ražot Bratz lelles. Četras no tām – Hloja, Džeida, Saša un Jasmīna – bija modelētas kā diezgan izaicinošas, tievas tīnes ar lielām galvām, mandeļveida acīm, koši tonētiem plakstiem un pilnīgām, spīdīgām lūpām. Šīs tīnes kļuva par iemīļotu rotaļlietu vecākām meitenēm, kas vēl gribēja lelles, bet vairs nevēlējās Bārbiju. 2006. gadā, sešus gadus pēc leļļu ražošanas sākuma, rotaļlietu tirgus analītiķi secināja, ka Bratz iekarojušas 40% modes leļļu tirgus, atstājot Bārbijai vairs tikai 60%. Bratz bija visvairāk pirktās lelles Francijā, Spānijā un Itālijā un otras pirktākās Lielbritānijā. 2008. gadā Mattel vairs neizturēja un iesūdzēja Bratz ražotājus tiesā par viņu intelektuālā īpašuma zagšanu, kurā arī uzvarēja – ieguva tiesības apturēt konkurentu leļļu ražošanu un pārdošanu. Taču Bratz radītāji tolaik jau bija izdomājuši Moxie Girlz, kam jāstājas izņemto leļļu vietā, un laida tās tirgū 2009. gada vasarā. Tās ir četras dažādu tautību meitenes, kas izskata un stila ziņā daudz neatšķiras no Bratz kolēģēm.


Fotostream von mauren veras. Foto: www.flickr.com


Viena pret četrām – mūslaiku varonei Bārbijai nebūs viegli!

Vērojot šīs batālijas leļļu valstībā, prātā nāk doma, cik ļoti dažu pēdējo gadsimtu laikā mainījušās materiālās pasaules vērtības. Un vai lelle, kā bažījās psihologi, no meitenes uzticības personas un apbrīnotas skaistules nav kļuvusi par firmas apģērbu pakaramo un nedzīvu lietu bez dvēseles? Vai meitenes sapņo par savām lellēm kā nabaga Kozete par dārgo lelli, “to dāmu”, veikala skatlogā Viktora Igo romānā Nožēlojamie [1862]? “Viss veikals viņai šķita kā pils: tā lelle nebija lelle; tas bija sapņu tēls. Tas bija prieks, spožums, bagātība, laime, kas kā spokains oreols parādījās šai nelaimīgajai mazajai būtnei, tik pilnīgi ierautai drūmā un stindzinošā postā. Ar bērna skumjo un vientiesīgo gudrību Kozete apsvēra bezdibeni, kas viņu šķīra no tās lelles. Viņa sev teica, ka jābūt karalienei vai vismaz princesei, lai piederētu tāda lieta. Viņa nenolaida acis no brīnišķīgās sārtās kleitas, skaistajiem, gludajiem matiem un domāja: “Cik tai lellei jābūt laimīgai!””


Paldies Jūlijai Par šo rakstu!!

_________________
We aren't all mad here .. we got creative mind.. and it is a wacky one..
Keep dreaming, whatever you think you attract in your life. Be gentle to yourself you are allways good enough cat

Enifer
Foruma dvēsele
Foruma dvēsele

Сообщения : 6292
Дата регистрации : 05.03.11
Откуда : Rīga

http://lelluplaukts.latvianforum.net/t3-enifer-nakts-svecu-gaism

Atpakaļ uz augšu Go down

Re: Ceļojums leļļu valstībā

Post by einite on 22.03.11 9:32

Весьма информативная и очень интересная статья, а главное - на латышском! Я запечатлена))) 

_________________
-Es mīlētu rītus daudz vairāk, ja tie sāktos nedaudz vēlāk... Rolling Eyes
(c)
Lūdzu, izmantojot manu fotogrāfiju norādiet atsauci (linku, ar foto oriģinālu). Paldies Very Happy

einite
Foruma dvēsele
Foruma dvēsele

Сообщения : 5176
Дата регистрации : 07.03.11
Откуда : Рига

Atpakaļ uz augšu Go down

Apskatīt iepiekšējo tematu Apskatīt nākamo tematu Atpakaļ uz augšu


 
Permissions in this forum:
Jūs nevarat atbildēt tematos šajā forumā