Izcila lelle ir kā laba glezna. Leļļu muzeja stāsti

Apskatīt iepiekšējo tematu Apskatīt nākamo tematu Go down

Izcila lelle ir kā laba glezna. Leļļu muzeja stāsti

Post by Enifer on 05.08.12 22:55

Izcila lelle ir kā laba glezna. Leļļu muzeja stāsti

20.marts 2011 08:15

Leļļu muzejs ir kā vienmēr brīnumiem pilna burvja kabata. Māksliniece Ināra Liepa teic: kad cilvēks atpazīst kādu savu bērnības rotaļlietu, var redzēt, kā viņš uz brīdi sastingst un viņā atveras kādas durvis...


Māksliniece Ināra Liepa pilnīgi noteikti jūt – lellēm pie viņas ir labi.

Lelles esot tilts uz smalko enerģiju pasauli, tāpēc ne vienmēr tās ir mīļas un bērnišķīgas, reizēm to skatiens var būt ļauns un neizturams. Liecības par cilvēku veidotām lellēm ir tikpat vecas kā cilvēce, turklāt rotaļu un reliģiskās funkcijas brīžiem ir grūti nošķiramas. Speciālisti uzskata, ka itin visi leļļu veidi sakņojas maģiskos priekšstatos.

Dienā, kad viesojos Leļļu mākslas muzejā, tā saimnieki domāja par Brīnumu skapja slēgšanu. Uz Ziemassvētku laiku tajā bija paslēpusies Rīgas mazākā eglīte (ar pašām mazākajām eglīšu mantiņām, protams), debesīs pie eņģeļiem mita balts zaķis, sniga baltas pūkas, un lācītis lasīja lellēm pasakas... Turpat skapī dzīvo arī kāda bērna kristāmkleitiņa – smalka kā šķidrauts, un pašas Ināras Liepas mammas kāzu kleita – skaista, puķoti zaļa, jo citādu, atbraukusi no Sibīrijas, viņa nav varējusi atļauties.

Pie galda sēž kāda veca dāma – arī lelle, Ināras darināta. Tā ir viņas vīra Ulda Liepas vecā Mildas tante, viņa dzer kafiju un spēlē šahu. Bet tās lelles, kuras sakāpušas plauktos, reizēm mēdz būt visai nerātnas – piemēram, mēdz pa naktīm staigāt apkārt. “Vienu rītu atnākam uz muzeju un skatāmies – lelle, kas stabili sēdēja plauktā pēdējā rindā, pēkšņi atrodas uz grīdas. Nu, kā to var izskaidrot?!” nopietni stāsta Ināra.

Muzejs ir pilns stāstu. Tiem, kas vēl nezina, – tas ir gandrīz tikpat vecs, cik atjaunotā Latvija. Daudzi no tiem, kam tagad ir divdesmit, ir spēlējušies ar Ināras gatavotajām lellēm – mīksti svītrotiem kaķiem un mēnestiņiem, kuras varēja nopirkt veikaliņā „Paija”. Kopš tā laika muzeja dzīve ir ritējusi raibi.


Tā smaržo bērnība, ļoti intīmi un mīļi. Lapsiņas, lācēni un suņuki – glāstīti un baroti, aizsviesti stūrī vai nogulējuši kastē garāžā, tāpat kā cilvēkiem katram savs liktenis.

Droši vien jāapsveic jūs ar atgriešanos Vecrīgā...

Tas tiešām ir priecīgs notikums. Turklāt pavisam nesen uzzināju, ka 19. gadsimta beigās Teātra ielā, kur tagad mītam, esot bijis leļļu veikals. Vēsturnieks Vladimirs Eihenbaums atsūtīja ziņu, ka tas bijis nevis trešajā numurā, uz ko ļoti cerēju, bet vienpadsmitajā – tur, kur tagad ir „Valters un Rapa”. Lai nu kā, bet fakts, ka Teātra ielā bijis leļļu veikals, mani ļoti iepriecina. Turklāt viņiem ir tik labi gājis, ka pēc laika viņi Torņakalnā izveidojuši rotaļlietu fabriku. Tagad esmu pārņemta ar izpētes darbu un ceru, ka izdosies savākt pietiekami daudz materiāla, lai varētu par to izveidot izstādi. Varbūt kāds žurnāla
lasītāji kaut ko atceras?

Kā sākās jūsu pašas interese? Kādreiz pie Zviedru vārtiem bija veikaliņš „Paija”.

Jā. Vēl bija brauciens uz Ungāriju, kur kādā suvenīru veikalā ieraudzīju daudz veco laiku leļļu. Tas bija pirmais impulss. Pēc tam – darbs Leļļu teātrī, kur veidoju scenogrāfijas kādām septiņām izrādēm.
Tur bija arī pirmās Leļļu muzeja telpas. Pēc tam kādu laiku atradāmies Spīķeru kvartālā, kur mums noteikti labāk klātos pēc gadiem pieciem, bet šeit, Teātra ielā, ir piepildīta iecere, kāda tā bija pirms 20 gadiem.
Man bija svarīgi, lai Leļļu muzejs atrastos Vecrīgā, lai tā telpās būtu arī izstāžu zāle, veikaliņš, svinību telpa un darbnīcas.

Esam iestājušies arī Biznesa inkubatorā Andrejsalā, kas sniedz mums ļoti lielu atbalstu. Tagad tikai ļoti daudz jāstrādā, un tad jau viss notiks. Nopelnīt ar muzeju nevar – tā ir sirdslieta. Ja neesi
valsts muzejs un tev nav dotāciju, ir ļoti grūti. Mēs gan rakstām daudz projektu, reizēm tiek piešķirta nauda, bet uz to nevar paļauties.


Tas lielais ir laimīgais lācis pasaulē.
Ar viņu pat ir bijis aizlāpīts caurums jumtā, bet nu viņš bauda īsti siltas vecumdienas Leļļu mākslas muzejā. Viņam klēpī sēž mazais lācītis, kurš piederējis Zentai Mauriņai. Viņa to uzdāvinājusi slimai meitenītei, kura diemžēl mirusi, bet lācītim neesot sliktas enerģijas.

Ko cilvēkam vispār nozīmē lelle?


Lelle ir plašas nozīmes priekšmets. Tā var būt gan interjera lieta, gan rotaļlieta, gan sadzīves lieta ar zināmu funkciju – kā spilvens vai glāze. Lelles ir arī manekeni, skulptūras, multfilmu varoņi... Starp citu, pirmās modes demonstrētājas bija franču lelles, kurām tika šūti tērpi, un šīs kolekcijas vadātas pa Eiropu, lai dāmas iepazītos ar tendencēm. Garkājainās, tievās meitenes nāca pēc tam.

Ar lelli cilvēks izvēlas sev draugu. Ja bērns ir vērsts vairāk uz sevi vai, nedod Dievs, viņam ir kāda nelaime, ģimenē nelabvēlīgi apstākļi, tad rotaļlieta bieži ir vienīgais objekts, kam viņš var izstāstīt savu bēdu. Tas ir ļoti nopietni. Ja bērnam šī manta pazūd, tā ir vesela traģēdija. Rotaļlietas bieži vien asociējas ar talismanu.
Vjetnamas kara laikā daudzi karavīri ņēma līdz mazos „Teddy” lācīšus – kā sasaisti ar māju, mīļiem, tuviem cilvēkiem.

„Teddy” lācim ir ļoti interesanta vēsture – tas esot radies, pateicoties Teodoram Rūzveltam. Reiz medībās viņš esot atteicies nošaut pie koka piesietu lācīti. Lācītis Tedijs vispār ir fenomens, viņa mīļums, konstrukcija un pievilcības spēks ir neizskaidrojams. Arī muzeja kolekcijā ir burvīgi „Teddy” lāči. Es tos ārkārtīgi mīlu un saku paldies cilvēkiem, kas man tos uzdāvināja.


Sienāzis un čigānu lāči

Vai pati atceraties savas bērnības rotaļlietas?

Man ļoti mīļš bija liels koka sienāzis. Tas bija daudzfunkcionāls, kustīgām kājām, košs. Vēl man ir fotogrāfija, kurā trīs gadu vecumā turu milzīgu lelli. Vēlāk noskaidroju, ka tas bija Vācijā ražots bēbis, kādus acīmredzot šeit varēja nopirkt. Rīgas Centrāltirgū varēja nopirkt milzīgus lāčus, kurus no aitu ādām šuva čigāni. Atceros, tētis man tādu atnesa. Taču ādas bija slikti izģērētas un ļoti garšoja kodēm.

No bērnības man ir saglabājies diemžēl tikai grabulītis. Kad paaugos, lellēm nepievērsu uzmanību – nezināju taču, ka man reiz būs Leļļu muzejs! Tikai ap gadiem trīsdesmit man nāca apjausma, cik ārkārtīgi interesanta ir leļļu pasaule. Jūs pat iedomāties nespējat, cik tā ir fascinējoša! Un, jo tu tajā dziļāk iebrien, jo interesantāki fakti atklājas. Profesionālā leļļu māksla – tas ir ļoti nopietni. Teiksim, 1800. gadā radītās lelles-automāti – mehāniskas rotaļlietas ar fascinējošu dizainu, kuras staigā, met kūleņus... Pat iedomāties nevar, ka cilvēks ko tādu spēja izdomāt!

Kā roboti?

Jā, patiesībā robotu aizsācēji. Vēl, protams, jāpiemin bezgala skaistās porcelāna lelles – kā skulptūras ar unikāliem vaibstiem, kustīgām stikla acīm, pavērtu mutīti maziem zobiņiem un rotaslietām no īstiem dārgakmeņiem. Un kur vēl tērpu dizains! Lellēm veidoja tērpus, kas līdzinājās sieviešu tērpiem. Ja sievietei šuva skaistu kleitu, arī meitas lellei tika kleita no tā paša dārgā auduma. Caur leļļu kleitām var labi iepazīt tā laika modi.

Atsevišķa tēma ir leļļu mājas, kurās izmantoja tā laika tapetes.
Cilvēku mājās varbūt jau sen sagruvušas, bet leļļu mājās to seno smeķi var just. Mans lepnums ir Dānijas Kultūras institūta vadītājas Rikkes Helmsas dāvinātā viņas vecvecmāmiņas porcelāna servīze ar ziliem
gleznojumiem – vienkārši unikāla! Kad iedomājos, kā meitenes klāja leļļu galdu, kā viņām tika uzticētas porcelāna lelles... Parasti jau tās stāvēja skapī, ikdienā ar tām nespēlējās. Domāju, tā meitenēm tika
ieaudzinātas estētiskas vērtības. Tas bija tik skaisti, un ļoti gribētos, lai tas atgriežas!

Žēl, ka tā nevar notikt. Tāpēc ir labi, ka pasaulē ir Leļļu muzeji, kuros var tam pietuvoties un kaut nedaudz sajust tā laikmeta garšu. Jo viņi bija ļoti, ļoti atšķirīgi no mums. Varbūt pēc daudziem gadiem mūsdienas arī kādam liksies kaut kas īpašs. Man gan šķiet, ka tā nebūs, jo esam...

... pārāk industriāli?

Jā, daudz kas tiek ražots rūpnieciski. Tam, kas tapis ar rokām, ir pilnīgi cita aura, enerģētika. Varbūt tāpēc arī tas tiek saglabāts.


Inārai Liepai ļoti ilgi šķita, ka morīšlelle ir saistīta ar Melngalvjiem, bet izrādās, ir neparasts stāsts par lidotāju Cukuru, kurš pirmās brīvvalsts laikā aizlidoja no Latvijas uz Gambiju Āfrikā. Drīz vien veikalos parādījušās morīšu lelles.

Lelles “aizver širmi” ( Very Happy )

Dažkārt šķiet, ka leļļu pasaule ir mistiska.

Pilnīgi piekrītu. Domāju, ka lelle ir cilvēka kopija, un, tikpat dažādi kā cilvēki, tik dažādas ir arī lelles. Arī mākslinieki ir dažādi –gan ļauni, gan labestīgi. Veidojot lelli, katrs tajā gribot negribot ieliek savu enerģētiku. Izstādēs ir lelles, par kurām cilvēki nebeidz vien jūsmot – tās izstaro mīļumu, sirsnīgumu. Bet ir tādas, kurām paiet garām un noskurinās. Tas ir normāli – lelles ir mūsu, cilvēku, dzīves atspulgs. Un cilvēki ir dažādi ne tikai pēc izskata un rakstura, bet arī pēc enerģētikas, domāšanas.

Savukārt mākslinieks ir magnēts, kurš uztver šīs lietas. Lelles nevar taisīt jebkurš, nepietiek arī būt vienkārši māksliniekam. Šis talants vienkārši kādā brīdī atklājas. Pazīstu brīnišķīgus cilvēkus, kuri, strādājot nopietnā profesijā, pēkšņi sajūt sevī ārkārtīgi lielu vēlmi taisīt lelles. Viņi nāk uz kursiem, pamet darbu, varētu teikt, viņiem “aizveras sirmis”, un viņi sāk veidot lelles. Turklāt – veiksmīgi.


Bet rūpnieciski ražotās... jā, zināmā laikā tās var būt rotaļu biedri, bet tajās nav dvēseles. Viens automāts izpresējis kājas, otrs – galvu, tas viss ir... bez sirds. Un bērns pret tām tā arī izturas – bez sirdssāpēm salauž, aizmet. Situācija ar mīkstajām rotaļlietām ir labāka –auduma faktūra un materiāls nes mīļumu, siltumu, bērns tam pieglaužas.

Tās varbūt aizpilda mīļuma deficītu, ko aizņemti vecāki ne vienmēr spēj dot.

Noteikti. Attiecībā uz ļoti skaistām porcelāna lellēm vai mākslinieku autordarbiem man ļoti patika kādas turīgas sievietes filozofija. Pie mums bija izstāde, tiešām izcili skaistas lietuviešu mākslinieces tekstillelles, diezgan dārgas, un tā sieviete teica, ka gribētu nopirkt kaut ko savam sešgadīgajam bērnam. Jautāju, vai bērns nav par mazu. Viņa teica – nē, šādas lelles esot kapitālieguldījums bērna nākotnē. Tā ir gudra mamma.

Ļoti kvalitatīvas lelles ir līdzvērtīgas labai gleznai. Jo nav jau obligāti jāspēlējas. Lelle atrodas telpā, un bērnā veidojas šī smalkā sajūta, gaume. Telpai jābūt veidotai speciāli bērnam, ar mīļām, sirsnīgām lietām. Tas nenoliedzami palīdz veidot bērna raksturu, stila izjūtu. Kā mamma pirmajos gados to izveidos, tā arī būs. Ja istabā ir vairāki neparasti priekšmeti, bērnam attīstās fantāzija. Bērni bieži būvē savas mājas no pilnīgi trakiem priekšmetiem – kurpju kastēm, krēslus apklāj ar segām – tā ir viņa pasaule, mums nesaprotama.

Citreiz bērns izvēlas tikai vienu lelli un ap to veido veselu pasauli.

Tā ir, un dabas materiālu klāsts taču ir tik plašs! Vajag tikai mazu stimulu, parādīt virzienu. Bērnībā biju pionieru nometnē Saulkrastos, un mums bija uzdevums kaut ko izveidot no koku saknēm. Netālu bija dedzis mežs, melnās, apdegušās saknes un zari bija fantastiski! Vēl tagad atceros neparasto sajūtu, veidojot kompozīciju. Ļoti aizrāvos, un skolotāja bija pārsteigta. Arī vecāki nespēja vien nobrīnīties, cik interesanta pasaule man bija izveidojusies. Vienā brīdī es tajā ieraudzīju kaut ko tik neparasti skaistu... Bērnam jau nevajag daudz mantu. Man liekas, tad bērns apjūk. Bet, ja ir dažas interesantas
lietas, bērns ap tām var veidot savu pasauli.

Lietas, kas kādā īpašā ceļā pie viņa nonākušas, dāvinātas.

Tirdziņos var nopirkt daudz paštaisītu rotaļlietu. Varbūt tās ne vienmēr ir mākslinieciski augstvērtīgas, bet tajās ir roku mīļums. Šāda mantiņa noteikti būs daudz mīļāka nekā veikalā pirkta plastmasas lelle.
Protams, var būt arī tādas, taču vienu riktīgi mīļu lupatu lelli gan vajadzētu. Tā bērnam būs labs draugs.

Humānajā palīdzībā ir arī rotaļlietas. Reizēm pie bērniem atbrauc labdaris ar lielu koferi un izber istabas vidū. Sākumā ir interesanti, pēc tam – piestūķēti visi plaukti.

Man ļoti sāp sirds, ka ar šādām rotaļlietām piepilda bērnunamus.
Tas ir ļoti bēdīgi, jo tieši viņiem, kuri dzīvo komūnā, katram vajadzētu uzdāvināt vismaz vienu jaunu lellīti, kas ir tīra un ļoti mīļa. Humānā palīdzība – tas ir labi, un arī par to bērni ir priecīgi, bet tur diemžēl nāk līdzi ne visai laba enerģētika. Mēs nezinām, kādi ir bijuši šo leļļu stāsti, tie var būt arī bēdīgi.

Ja atved veselu maisu ar lellēm – kāda veidojas rotaļu telpa? Es teiktu, tas ir viens liels bardaks, humānās palīdzības istaba. Agrāk aktīvi sadarbojos ar vairākiem bērnunamiem, un, manuprāt, tieši tur vajadzētu būt ļoti pārdomātai rotaļu istabai. Ja bērnam nav iespējas pabūt vienam, varbūt lelle, kas uzdāvināta tieši viņam, varētu būt bērna draugs, kas palīdz atvieglot kādu dzīves situāciju.


„Kad pēdējo reizi biju Maskavā izstādē, man pienāca klāt viena krievu sieviete un nostalģiskām atmiņām lūdza, lai atsūtu viņai uz Maskavu lelli Baibu. Tā ir bijusi viņas bērnības sapņu lelle, kuru tā arī nav dabūjusi. Mēģināšu palīdzēt, ja nē, šķiršos no kādas savas kolekcijas lelles,” saka Ināra.

Bērns, saņemot jaunu lelli, ņem to gultā, dod tai daļiņu sevis, saplūst ar to, tāpēc arī tā kļūst par viņa draugu. Viņš jūt gan psiholoģisko, gan mistisko saikni.


Protams! Ne velti ir svarīgi mantot dzimtas rotaļlietas – lelles vai kādus interesantus priekšmetus, jo tajos saglabājas dzimtas enerģētika. Neesmu zintniece, bet man liekas, ka tā pārmantojas no paaudzes paaudzē un dod vai nu veiksmes, vai neveiksmes kodu. Zinām taču laimīgus stāstus par dzimtām, kas pārmanto biznesu no paaudzes paaudzē, viņiem veicas, viņi turas kopā, un “kopā turas” arī mantas, kas bijušas svarīgas vecvecmāmiņai. Tā ir kā veiksmes formula cilvēkam, kas sācis biznesu.

Bet ja mūsu pārziņā nonāk svešas mantas un mēs cenšamies tās pieradināt pie sevis... Dažos gadījumos, jā, pozitīvās enerģijas var sakrist, un tu vari pieņemt šo lietu kā savu. To varu teikt par diezgan daudzām lietām muzejā, kuras esmu iegādājusies tīri intuitīvi – komisijas veikalos vai tirdziņos, vai pat atradusi uz ielas. Tās mani ir uzrunājušas. Bet ir lietas, kuras cilvēki dažkārt man ir nesuši maisiem, sakot – es nevaru izmest, varbūt varu atdot jums... Mani aizvaino, ja atnes netīras, saplēstas padomju laika mīkstās rotaļlietas – ņemiet, varbūt noderēs... Piedodiet, bet es atsaku, jo šeit ir muzejs, kurā jāievēro zināmas ētikas normas...

Lācītis Jurītis un ceļojumi atmiņās

Jums noteikti ir arī labie stāsti, ka cilvēks atnes kaut ko vērtīgu un klāt vēl uzdāvina leģendu. Skatījos uz lellēm plauktos un jutu, ka tur slēpjas tādi stāsti...

Jā, viens no mīļākajiem man ir lācītis Jurītis. Tas ir kas ārkārtējs! Viņam ir 100 gadu.

Tas – ar saplēsto purniņu?

Jā, un mazo balto jaciņu. Viņš ir izdilis, nolāpīts, sašūts krustu šķērsu, bet no viņa nāk tāds mīļums! Jo tie cilvēki viņu bija ļoti mīlējuši. To var redzēt pēc restaurācijas pakāpes, ko viņi mēģinājuši veikt. Tur ir ārkārtīgi daudz pozitīvas enerģijas, un daudzi to sajūt...
Vēl man ir ļoti noslēpumaina lelle, kura, ja vien spētu runāt, domāju – vai, cik interesantas lietas varētu izstāstīt!

Tā ir franču firmas „Jumeau” lelle, to atnesa ļoti veca kundzīte, kura no radiem Sanktpēterburgā saņēmusi mantojumā ļoti vērtīgas lietas – ne tik daudz naudas izteiksmē, cik vēsturiskā ziņā. Visas lietiņas liecina par labu gaumi, diezgan turīgu dzīvesveidu un spēju saglabāt mantojumu. Kundzei nebija, kam to visu atstāt, un tas bija brīnumaini, ka viņa atrada mani un to visu atdāvināja. Esmu ļoti pateicīga un, gluži kā kaķene kaķēnus, visas šīs mantas vācu no viena muzeja uz otru.

Lelles mēdz būt arī rituālu priekšmeti – jums ir tādas?

Jā! Rituālās lelles – tas ir ļoti nopietni. Austrumu valstīs izgatavo cilvēkveidīgas dievu figūriņas, kuras pielūdz, nes tām ziedojumus, lūdz palīdzību. Diemžēl ar leļļu palīdzību mēģina darīt arī ļaunu. Vienmēr bērniem saku: nekad mūžā nedariet neko sliktu lellēm – ar domu, ka jūs vēlat ļaunu kādam cilvēkam. Uz brīdi tam cilvēkam tiešām tiek nodarīts ļaunums, bet darītājam tas nāk atpakaļ simtkārt. Es tam svēti ticu. Jebkurš ļaunums nāk atpakaļ. Tā ir ļoti melna tēma.


Ak, skaistā jaunība... Ināras vīra Ulda tante Milda, pārdzimusi lelles tēlā, savas dienas omulīgi vada pie šaha, kafijas un vecām fotogrāfijām.

Kā Apdaika „Īstvīkas raganās” – gan par figūriņām, gan ļaunuma nākšanu atpakaļ.


Ar to nevajadzētu aizrauties. Mēs tomēr vēl tik maz esam izzinājuši pasauli. Notiek daudz neizskaidrojama, un tas liek domāt, ka esam saistīti ar spēkiem, kas mums palīdz vai, gluži otrādi, kaitē. Arī to, kā man dzīvē ir gājis, brīžiem varētu saukt par brīnumu. Tas vien, ka man ir dota iespēja darīt šo darbu... Grūti rast izskaidrojumu – kāpēc. Ne man rados kolekcionāri, ne mākslinieki, bet es aizraujos arvien nopietnāk.

Īpaši tagad man it kā atvērusies kāda pasaule – negaidīti ieraugu lietas un uzzinu par tām informāciju, kas līdz šim nebija pieejama. Pēkšņi izlemju Vecgada vakarā sakārtot arhīvu, šķiroju veco laiku fotogrāfijas un pirmo ieraugu Teātra ielu. Es visu daru ar lielu prieku, man katru dienu ir svētki. Es ļoti mīlu savu muzeju, un man ir prieks, ka beidzot visa ģimene jūtam, ka lielais darbs, ko esam ieguldījuši, nes gandarījumu.

Savai ģimenei, muzeja draugiem un atbalstītājiem gribu pateikt vislielāko paldies par spēku, izturību un uzticību – tas mums palīdzēja izturēt un sasniegt mūsu mērķi... Uz muzeju nāk ļoti daudz cilvēku, un viņiem te ir labi. Tik daudz pozitīvu vārdu esam dzirdējuši. Vakar kāda sieviete teica – pie jums ir tik mājīgi, ka negribas iet mājās.

Un vēl jau ir tā sajūta par bērnības mājām. Lelles, sevišķi vecas, vienmēr ir atgriešanās katra privātajā bērnībā. Tas ir intīmi.

Tas ir ļoti neparasti... Bērni citādāk uztver šīs lietas, bet pieaugušie... šeit nekad nav jezgas, trokšņu, izņemot dienas, kad kādam bērnam tiek svinēta dzimšanas diena. Cilvēki iegrimst šajā pasaulē, dažkārt pat nesarunājas, vienkārši bauda, atceras. Var redzēt, ka brīdī, kad viņš ierauga kādu savas bērnības lietu, viņā mostas atmiņas.

Mēs taču ikdienā par to nedomājam, neatceramies, ko esam darījuši bērnībā, ar kādām mantiņām spēlējušies. Tāpēc saku, ka katrā valstī jābūt savam Leļļu muzejam, jo tā ir bērnības godināšana. Un te jābūt arī seniem sadzīves priekšmetiem, jo lelle taču nekad nav dzīvojusi viena pati, tai apkārt ir bijusi vide, attiecīgā laika interjers.

Tāpēc jums ir arī izšūtās kabatiņas – sērkociņiem, knaģiem, sedziņas...

Jā, jo mazs bērns jau nespēlējas ar lellēm vien. Varbūt tieši tā sērkociņu kastīte viņam ir bijis automobilis, bet veļas rullis pārvērties par neparastu koka zirgu. Vai tad nav patīkami reizēm atmodināt sevī bērnības garšu? Tajā brīdī kļūst tik silti ap sirdi.

Bet viena jau es neko nevaru – man jāsaka liels paldies vīram, bez kura patiesībā nekas nenotiktu. Esmu māksliniece, varu iekārtot muzeju, bet remonta un restaurācijas darbi, mēbeļu stiepšana un vilkšana,
telpas iekārtošana – tā ir vīrieša daļa.

Vai zināt, kas bija Ulda mīļākā bērnības rotaļlieta?

To gan nezinu! Vienīgi to, ka viņš bijis ļoti tehnisks bērns, montējis virtuvē skaļruņu iekārtas, dažādus mehānismus. Viņa vecaistēvs bija liels meistars un iemācīja arī Uldi darboties ar āmuru un skrūvgriezi. Bez šīm prasmēm droši vien te nekas nenotiktu. Arī mūsu meita Santa ir mūsu komandas neatņemama sastāvdaļa – viņai ir laba gaume un idejas, kuras realizējam muzejā.


Viens no mākslinieces Sašas Petrovas kaķiem ir ar ļoti krunkainu ģīmīti – sfinkss. Tas arī devis iedvesmu šīs lelles tapšanai.

Par šausmu filmām un smalkajām enerģijām

Skatoties veco laiku filmas, mums aktieru balsis šķiet jocīgas. Skatoties uz lellēm – kādas viņām tās izteiksmes, domāju – vai tiešām cilvēki toreiz bija tādi?!

Protams, veco laiku lellēm ir tādas augstdzimušu dāmu sejas – sārti vaigi, pūderis. Tas, kā izskatās lelle, atkarīgs no mākslinieka. Mums, piemēram, ir Sašas Petrovas lelle, kurai ir ļoti krunkaina seja. Bet, ja zina stāstu, kā tā radusies, viss kļūst saprotams. Sašai mājās ir trīs kaķi, viens no tiem – sfinkss, pliks un ļoti krunkains. Kādu dienu Saša ieraudzīja viņu guļam – tādu sakrunkotu, un viņai radās ideja par lelli. Veidojot to, viņa tajā ielika daļu kaķa. Cilvēks to pat iedomāties nevarētu!

Pieļauju, ka tāpat ir ar veco laiku lellēm – kas to zina, kas māksliniekam devis stimulu – kāds tēls, skulptūra, glezna vai cita, ar lellēm pilnīgi nesaistīta lieta. Domāju, mūsu ir uzdevums radīt jaunas lelles. Ne velti muzeju nosaucām par Leļļu mākslas muzeju – man ir ļoti svarīgi cilvēkiem parādīt, kāda mūsdienās ir leļļu māksla. Atgriezusies no izstādēm, vienmēr ar lielu patikšanu stāstu, rādu katalogus, profesionālo literatūru – cik fantastiskas ir mūsdienu mākslinieku veidotās lelles, cik brīnumains tērpu dizains. Tas veido mūsu laikmeta mākslas fondu, kas saglabāsies nākamajām paaudzēm. Šajās izstādēs kolekcionāri iepērk labu mākslinieku darbus.

Literārās pasakas bieži vien ir mazliet baisas. Kā Hofmaņa stāsts, kurā galvenais varonis iemīlas lellē, domājot, ka tā ir meitene. Tās reizē valdzina un biedē.

Tā ir tēma, kas mani vienmēr ļoti mulsina. Gan pasakās, gan filmās lelli bieži izmanto šausmu ainās. Lelle ar ļaunām acīm, saplīsusi, tai šļācas asinis. Tas izskaidrojams tikai ar to, ka lelle cilvēka prototips. Veids, kā lelles tiek izmantotas šādos sižetos, ir režisora un scenārija autora domāšanas un iekšējās pasaules nesakārtotības atspulgs. Tas ir slimīgi, ļauni un pretīgi. Nevaru ciest šausmu filmas! Kad ieslēdzu televizoru un redzu vardarbību, man gribas kliegt – nu, kāpēc to rāda?

Un kāpēc bērniem un jauniešiem tas patīk? Baidās, bet patīk.

Grūti izskaidrot, tas jāprasa psihologiem. Bet – ja mēs dzīvotu tikai rozā pūkainā pasaulē, diez vai būtu interesanti. Domāju, katram jāizvēlas no visa tik daudz, cik viņam nepieciešams. Varbūt, noskatoties šausmu filmu, cilvēks sajūt adrenalīnu, varbūt viņam vajag emocionālu satricinājumu, lai spētu novērtēt to, kas ir labs un skaists.

Tajā pašā laikā, ja bērnam ir nestabila psihe, ļaunums, ko viņš redz ekrānā, veicina atdarināšanu, un tad sākas šaušana veikalos, vardarbība pret vienaudžiem... Bet mēs jau pasauli nevaram izmainīt. Diemžēl jābūt gan ļaunajam, gan labajam. Cilvēkam ir iespēja izvēlēties zonu, kurā viņš grib atrasties. Mēs nevienam nevaram aizliegt skatīties šausmu filmas, tāpat kā nevaram aizliegt tās veidot. Diemžēl ne katrreiz varam dzīvot tādā dzīves modelī, kādu esam uzbūruši, bet darīt visu, lai tam pietuvotos – to gan mēs varam.

Atceroties, ko stāstījāt par Sašas Petrovas lelli ar krunkaino sejiņu... Mēdz teikt, ka kaķiem arī esot saikne ar smalko pasauli.

Jā, mums mājās ir divi kaķi un divi suņi, un viens no kaķiem ļoti bieži istabā, tukšā telpā seko ar acīm... kaut kam. Grūti izskaidrot, ko viņš tur redz, bet nenoliedzami – redz. Nav mājās ne mušas, ne odu, bet
viņš skatās, kaut ko ķer – tas ir ļoti aizraujoši. Tāpēc saku, ka man ir kaķis, kurš redz būtnes, kas neredzamas staigā pa mūsu māju.

Cilvēkiem kaķi patīk, bet viņi pret tiem izturas ar distanci. Līdzīga sajūta ir ar lellēm – varbūt arī tās ir saistītas ar smalkajām enerģijām.

Noteikti! To var attiecināt uz veco laiku porcelāna lellēm. Ir lelles ar ļoti labsirdīgām, siltām, mīļām acīm. To sejas izteiksmes ir tik dziļas, sevišķi tām, kurām ir stikla acis, šķiet, tu tajās redzi ļoti dziļu pasauli. Bet ir lelles, kurām ir tik asas, ļaunas acis... Man tādas ir piedāvātas, bet es no tām atteicos, jo man vienkārši kļuva bail – tās izstaroja tik ļoti nepatīkamu enerģētiku, kaut gan bija labas un vērtīgas lelles...

Jūs tiešām spējāt atteikties no eksponāta?!

Jā, spēju! Neesmu kolekcionāre, kas trīc un dreb par katru eksponātu. Man nav svarīgi, cik man ir leļļu, cik tās dārgas. Šī ekspozīcija ir atnākusi kā liela likteņa dāvana. Es nekad netrakoju, netraucos uz tirgiem trīcošām rokām meklēt jaunu eksponātu. Ja tas nonāk muzejā kā dāvinājums, to nekad nepārdodu vai neatdodu. Cita lieta, ja tā ir mana personīgā manta – ja vajag, varu pārdot. Un lietas pie manis
nonāk ļoti viegli.

Piemēram, žurnāliste Ieva Luika, braucot prom uz Angliju, atstāja man veselu kurpju kasti ar savām mazajām lellītēm. Skatoties uz tām, sapratu, cik viņai bijusi laimīga bērnība – tās bija nospēlētas, tā riktīgi. Tāda maza lellīte, ko var ielikt kabatiņā un nēsāt līdzi, bērnam ir vesels notikums. Ir pat bijis tā, ka cilvēki lelli dāvinājuši man, bet tā mistiski nonākusi pie cita kolekcionāra, un es par to nebēdāju. Lieta ir saglabāta un turpinās savu dzīvi.

Esmu ievērojusi, ka tieši tad, kad vairs nesaspringstu par lietām,kuras mani kādreiz ir uztraukušas, viss sāk notikt. Ja manās rokās nonāk kāda veca lieta, ar lielu mīlestību to savedu kārtībā un izstādu –lai cilvēkiem ir prieks skatīties. Tāds ir mans uzdevums. Starp citu – pie mums nāk daudzi ārzemnieki un saka, ka viņiem ir interesanti apskatīties, kāda ir bijusi Latvijas bērnība.

Sandra Landorfa / Foto: Santa Liepa

_________________
We aren't all mad here .. we got creative mind.. and it is a wacky one..
Keep dreaming, whatever you think you attract in your life. Be gentle to yourself you are allways good enough cat

Enifer
Foruma dvēsele
Foruma dvēsele

Сообщения : 6297
Дата регистрации : 05.03.11
Откуда : Rīga

http://lelluplaukts.latvianforum.net/t3-enifer-nakts-svecu-gaism

Atpakaļ uz augšu Go down

Apskatīt iepiekšējo tematu Apskatīt nākamo tematu Atpakaļ uz augšu


 
Permissions in this forum:
Jūs nevarat atbildēt tematos šajā forumā